Mana dzīve vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar dziesmu, jo ir sajūtas, kuras vārdos pateikt ir pārāk grūti. Tās var tikai izdziedāt.

Jau bērnībā, apsēžoties pie klavierēm, es nezināju, ka dziesmas kādreiz kļūs par manu dzīves stāstu. Toreiz tā bija tikai melodija dzejolim. Šodien saprotu – tā bija mana pirmā saruna ar dvēseli.

Manā dzīvē ir bijušas skatuves gaismas, aplausi, stāvovācijas un piepildīti sapņi, bet arī klusie brīži, par kuriem publika neko nezina. Aiz smaida reizēm slēpjas nogurums, sāpes un vēlme uz brīdi nolikt visu malā.

Ir bijušas vilšanās un zaudējumi. Ir cilvēki, kurus gribētos paturēt, bet dzīve māca arī palaist. 

Un tomēr es turpinu iet.

Reiz, kad biju nogurusi līdz pašai dvēseles malai, pie Saukas ezera no manis izlauzās vārdi – “Es dzīvošu…” Tie nebija tikai dziesmas vārdi. Tā bija mana atbilde dzīvei.

Dzīvošu arī tad, kad sāp.

Jo vēl ir cilvēki, kurus mīlēt, dziesmas, kuras uzrakstīt, un stāsti, kas jāizdzied.

Tā ir mana dzīve – ne vienmēr viegla, ne vienmēr skaista, bet īsta.

Es eju uz priekšu ar smaidu – varbūt klusāku nekā agrāk, varbūt ar vairāk rētām sirdī, bet ar vēl lielāku mīlestību pret dzīvi.

Es savu dzīvi ne tikai dzīvoju. Es to izdziedu.